2011. gada labumiņš

Dātad...

No veļu valsts zemākā slāņa atgriežas šis blags ar kaut kādu pārskatu mjūzekā, kas bija pagājšgad. Nu tāds pārskrējiens ar aci par to, kas saspicēja ausi (man). Ja biji palaidis garām, 7% apinītis jau ar citu sabiedroto šo to par pagājušo gadu pastāstīja. Spied te, lai baudītu ar skaņu efektiem bagātu humoru.

Pārmaiņas pēc - hronoloģiski

*bungu rīboņa*

Title Fight - Shed

Pēdējais raksts pirms pauzes un vienīgais, kam es pilnīgi piekritu komrāda podkāstiņā. Nezinu, vai visi fani ir starā par atkāpi no grupas poppanka saknēm, bet šeit ir savs smeķis.

(Raksts par titulcīņu ar mazāku lakonisma devu)

Frank Turner - England Keep My Bones

"Heaven take thy soul, but England keep my bones"

Ar šo albumu ir bijis baigi. Pirms to izdeva, tika palaistas pāris dziesmas pa radio I Am Disappeared un vēlāk kaut kad Peggy Sang The Blues. Abas dziesmas radīja kaut kādu bažu, pirmā, lai gan diezgan lipīga un patīkama, nedaudz par saldu pat *priekš* Frenka un otra ir bija tāda.. meh, normāli vārdi, aizmirstams meldiņš. Skatoties dziesmu sarakstā, pamanīju I Still Believe, kas jau tā kā atklausīta bija no Rock & Roll EP un, rakņājoties pa internetiem, dzirdēta bija arī Glory Hallelujah (yes, there is no God, but must we sing about this for the 12154th time?). Lejuplādēju, paklausījos, biju vīlies gandrīz visā.. Bet.. sasodīts.. šis albums kaut kā atrada ceļu uz manu serdi. Es nezinu, vai "repetīcija" vai kas te, bet šajā albumā laikam jāieklausās labāk, lai tiešām varētu izbaudīt. Atkal vārdi šeit lielu artavu dod, tāds pats gadījums, kā dažas citas Frenka dziesmas, kas tikai pēc laika atrod ceļu uz manu vitāli svarīgo asins pumpējošo orgānu. Nedaudz dzimtenes - Anglijas mīlestības motīvs šeit arī iepīts dziesmās (un varbūt tāpēc nosaukums), kas, iespējams, varētu atsvešināt klausītāju.. bet tā galīgi nešķiet. Frenks nešķiet dziesmās nekāda attāla rokzvaigzne, bet vairāk tāds pats parast mirstīgais, kam ir bijušas savas uzvaras un likstas kā citiem, līdz ar to ir vieglāk iejusties viņa lomā (pretstatā par populārajiem mūziķiem un viņu balādēm par luksus precēm un gaidāmo harēmu mājās) un dalīt prieku par ne tik sev tuvo dzimteni.

(Torenta links)


Circle Takes The Square - Rites Of Initiation EP

Sen gaidīts pārsteigums no ASV screamo leģendas
(Raksts par albumu)


This Is Hell - Black Mass

Thrashy hardcore reporting in. Kaut kad pirms gadiem diviem Fluff festa organizatori grupu aprakstā izteicās par šo kā in your face hc blici. Nu lūk, šī blice kļuva vēl jo vairāk in your face. Kārtīga sauja ar Slayer tipa smagumiņu labi iet pie šīs grupas. Vietām gan nedaudz par daudz to 80-to gadu smeķa ir ar to metāliņu tas gan, bet savos labajos brīžos viņi plēš ka maz neliekas. Labs albums, ja gribas kaut ko motivējošu skriešanai pa vakariem (bez gopstop un "Akmansdievsdrīzbūs22:00unmanbeidziesbonaparts").

(Niknais torents atrodams šeit)


Russian Circles - Empros

Uuun divas nedēļas vēlāk pēc This Is Hell albuma nāca pasaulē šis, iespējams (kā internets lēš), spēcīgākais Russian Circles garadarbs. Čikāgas postroka/postmetāla trijotne ar šo kaut kā "paķēra" uzreiz nekā Geneva un šito gan gribējas uzreiz te likt, kad tagad vairs īsti sajūtas nav tās pašas. Jebkurā gadījumā šis ir, iespējams, tuvākais, cik nu postmetālam esmu gatavs tuvoties. Albums ir tāds pēc dabas diezgan straujš ģitāra, bass un bungas bliež, cik var, bet tajā pašā laikā netraucē viens otram, bet komplimentē kopējajai (..jajaijajai) skaņai. Personīgi pašam mazliet par daudz, bet sava odziņa ir. Varbūt tāds Geneva kulmināciju rifu turpinājums tiek paņemts tālāk, nezinu. Lai vai kā laipni tiek gaidīti šie zvēri 12. aprīlī Rīgā.

(Slāvu izcelsmes bezstūri šeit)


Vildhjarta - Måsstaden

Nobeigšu šo apskatu smagi ar zviedru metālistiem - Vildhjarta. 29. novembrī "Vildhjarta ("wild heart") laida pasaulē savu pirmo (?) albumu. Zviedru Meshuggah vai "Kā būtu, ja Periphery uz visu grupu attīstītu vienu Y hromosomu?". Diezgan slepena/introverta grupa, šķietami izveidojusies 2005. gadā un pirmais taustāmais darbs iznācis tik 2009. gadā un tad tikai divas dziesmas. Pamatā progresīvais metāls ar savu Meshuggah djent, bet nav tā, ka šis būt neatlaidīgs rifu ložmetējs ar miljons ritmu pārejām. Šis albums ir tāds ar nelielu TDEP/Hunab Ku šīzi, kam bieži ļauj uzstādīt atmosfēru albumā, un nekur nesasteidz izvēlē, kad runa ir par ģitāru vai bungu partijām. Viens no albumiem, kuri, manuprāt, kaut kā būtu jānoklausās tās kompozīcijas dēļ vien, pat ja žanrs īsti nesaista. Gads nobeigts godam.

(kārtējais isoHunt links)

Par šo gadu es neko īsti laikam nevaru teikt, joprojām slapji sapnīši par Shora albumu, bet tas kā jau katru nakti, kad trīs asaru lāsītes nobirdinu spilvenā. Goes without saying. Vēl gaidāms ir jauns Tool un Cilice albums, bet nu vairāk nekas par šo gadu man nav zināms. Ja būs, gan jau ziņosim. Ar lielu nokavēšanos, bet ziņosim.

Austrian Death Machine - A Very Brutal Christmas

Uz pagājušajiem Ziemassvētkiem galvenā (un laikam arī vienīgā) Arnolda Švarcenēgera thrash grupa Austrian Death Machine izdeva 3 dziesmu EP. Tajā ir Judas Priest kovers Hell Bent for Leather, viņu superhits Get to the Choppa un variācija par Jingle Bells. To var dzirdēt arī zemāk (un pārējās dziesmas zem vāciņa):


Rīt iemetīšu vēl kādu tematisko albumu, ja nu klasiskie hiti visās malās ir apnikuši.

Municipal Waste - Massive Agressive

Nu re, crossover thrash grupa Municipal Waste izdevusi jaunu albumu. Pārsteigumu te nav, labs thrashhh, neko pielikt neko atņemt. Klausīšanai pirmā dziesma no albuma:



Priekā!

Das Oath

Kad pēriens blogspot kom vēl nebija sācies, es šad un tad sviesta cibas komūnā muzons mēdzu likt postus, kur visi albumi no kāda konkrēta māksliniek. Sen tas nav darīts, tapēc reku pirmais populārzinātniskais raksts miļļjons rakstu sērijā. Zem albumu vāciņu bildēm ir links uz pašu albumu.




Grupu Das Oath es pirmo reizi dzirdēju, kad biju mazs un spēlēju Tonija Hauka skeiterspēles. Tām bija tīri jauki muzikālie foni un tur bija arī Das Oath dziesma Awesome Rape (klausāma drusku augstāk). Atkārtoti uz viņiem uzdūros, kad skatījos, ko vēlāk darijuši Charles Bronson dalībnieki. Izņemot 006. gada tūres splitu, Das Oath ir trešškors ar dulliem pagriezieniem un vispārēju haosu. Moš kāds pateiks, ka tur ir mathcore, bet galvenais ir saturs nevis birkas.

Kad pajuka jau minētā grupa Charles Bronson, tad pēc pāris gadiem tās līderis Marks Makkojs 99. gadā, Holandes pilsētā Roterdamā ar pāris holandiešiem (kuru vārdus būtu baigais fetišs latviskot) nodibina savu jauno grupu - Das Oath. Čaļi sāk likt kopā kārtīgu treššškoru un uz holandiešu apgāda Coalition izdod pirmo mazo plati Körper Kultur. Nekur digitālā veidā neatradu, eBayā tirgojās pa nopietnām naudām. Pēc gada seko arī tūre pa štatiem un Japān ar Spazz un japāņu grupu Total Fury.

Ar Total Fury arī kopīgs septiņcollu splits, kurš iznāk 002. gadā uz Youth Attack. Te gan viņi saucas The Oath nevis Das Oath (uz visām amīšu DA platēm ir The Oath nevis Das). Versija, kuru atradu waffles.fm un piedāvāju Tev, nav sagriezta pa dziesmām, katra puse kā viens mp3, kur vienā no epizodēm katra grupa koverē otras hitu (kuriem neviens tāpat līdzi nepadziedās :D).

2004. gadā uz Dim Mak apgāda iznāk 16 dziesmu albums ar tādu pašu nosaukumu - Das Oath. Tas ir arī viņu skanēšanas ziņā garākais albums (27 minūts). Zemāk ir pirmā dziesma no albuma. Es nezinu kā Tev, bet man atgādina An Albatross (par kuriem citreiz).



2006. gadā Das Oath izdod divus mazos albumus - MiniCD (izdots uz Dim Mak un Youth Attack / ar gaišāko vāciņu) un vēl vienu beznosaukuma vienpadsmitcollnieku uz 31G apgāda (vācoņš ar balto apmali). Abos ātras, īsas un dullas dziesmas ar savādiem nosaukumiem.


006. gada nogalē DA dodas tūrē pa Amerikas austrumkrastu kopā ar Ampere. Par godu tūrei viņi izdeva divpadsmitcollu splitu, kurā viņi ņem un koverē Jesus & Mary Chain, Negative Approach, DRI, Wire un citas grupas. Tā arī ir viņu pēdējā tūre un pēdējais ieraksts. No albuma zemāk dzirdama DA versija par Nirvanas dziesmu Tourettes:



Kas ir šobrīd? Marks Makkojs spēlē grupā Holy Molar un citur, pārējie dalībnieki spēlē grupās, kuras neesmu dzirdējis. Un maisam gals nu ir vaļā un pasaulē ir daudz daudz daudz grupu, kas spēlē līdzīgi. Filozofiskāku apskatu vari lasīt viņu maispeisā. Un noslēgumā Das Oath versija par We Are The Champions no 31G Queen koveru izlases:



Drīzumā vēl kāds garāks raksts. Paigaidām tēja jāpadzer. Priekā!

Baltijas hardcore grupu splits

3 spēcīgas hc apvienības, kuras pārstāv katra savu Baltijas valsti, Damage Repair no Latvijas, Hirnlos no Igaunijas un GxFxTx no Lietuvas ir apvienojušas spēkus, lai izdotu kopīgu Baltijas hc splitu (caur petyx p un Pasidaryk Pats).
Albuma vāciņš ir no BTB Uģa un izskatās lieliski! (kopā ar dziesmām ir arī pdf's ar visiem dziesmu vārdiem, lai vari sadrukāt).
Damage Repair bija baigi dulli Kritiskās masas ballītē, igauņu grupa spēlēja BTB albuma prezentācijā (kur es gan nebiju), bet lietuviešu grupu iepriekš dzirdējis nebiju, gaidu redzēt kādā koncī, tur itkā spēlējot arī dalībnieki no zināmās lietuvieš grupas Lenino Prospektas. Ieskatam dziesma no Damage Repair:




/spied uz albuma vāciņa, lai tiktu pie splita/

What Happens Next? - Stand Fast Armageddon Justice Fighter

Tavai uzmanībai piedāvāju grupas What Happens Next? (jeb WxHxN?) 2000. gada albumu. Teksti dusmīgi un politiski (lasi šeit), muzikālais fons ar ātru thrashcore un krossoveriņu. Tieši tas, kas Tev vajadzīgs! Albums iznācis uz Sound Pollution izdevniecības, kur iznākuši arī žanra klasiķu Spazz ieraksti. Rekur tituldziesma:



Priekā!

/spied uz albuma vāciņa, lai novilktu saturu/

Surf Nazis Must Die

Tavai uzmanībai piedāvāju šīs feinās vācu thrashcore grupas pilno diskogrāfij. Izklausās līdzīgi kā viņu holandiešu brāļi Vitamin X. SNMD vairs gan nepastāv, spēlēja un dauzijās no 2001. līdz 2003. gadam, un grupas nosaukums šiem patapināts no tāda paša nosaukuma filmas. Man jau šķiet, ka gāž baigi glīti, viens no viņu EP ir iznācis Youth Attack izdevniecībā, kuru uztur Charles Bronson vokālists.

Izklausās viņi šitā:


Un pilno albumu var dabūt šeit.

Priekā!