2011. gada labumiņš

Dātad...

No veļu valsts zemākā slāņa atgriežas šis blags ar kaut kādu pārskatu mjūzekā, kas bija pagājšgad. Nu tāds pārskrējiens ar aci par to, kas saspicēja ausi (man). Ja biji palaidis garām, 7% apinītis jau ar citu sabiedroto šo to par pagājušo gadu pastāstīja. Spied te, lai baudītu ar skaņu efektiem bagātu humoru.

Pārmaiņas pēc - hronoloģiski

*bungu rīboņa*

Title Fight - Shed

Pēdējais raksts pirms pauzes un vienīgais, kam es pilnīgi piekritu komrāda podkāstiņā. Nezinu, vai visi fani ir starā par atkāpi no grupas poppanka saknēm, bet šeit ir savs smeķis.

(Raksts par titulcīņu ar mazāku lakonisma devu)

Frank Turner - England Keep My Bones

"Heaven take thy soul, but England keep my bones"

Ar šo albumu ir bijis baigi. Pirms to izdeva, tika palaistas pāris dziesmas pa radio I Am Disappeared un vēlāk kaut kad Peggy Sang The Blues. Abas dziesmas radīja kaut kādu bažu, pirmā, lai gan diezgan lipīga un patīkama, nedaudz par saldu pat *priekš* Frenka un otra ir bija tāda.. meh, normāli vārdi, aizmirstams meldiņš. Skatoties dziesmu sarakstā, pamanīju I Still Believe, kas jau tā kā atklausīta bija no Rock & Roll EP un, rakņājoties pa internetiem, dzirdēta bija arī Glory Hallelujah (yes, there is no God, but must we sing about this for the 12154th time?). Lejuplādēju, paklausījos, biju vīlies gandrīz visā.. Bet.. sasodīts.. šis albums kaut kā atrada ceļu uz manu serdi. Es nezinu, vai "repetīcija" vai kas te, bet šajā albumā laikam jāieklausās labāk, lai tiešām varētu izbaudīt. Atkal vārdi šeit lielu artavu dod, tāds pats gadījums, kā dažas citas Frenka dziesmas, kas tikai pēc laika atrod ceļu uz manu vitāli svarīgo asins pumpējošo orgānu. Nedaudz dzimtenes - Anglijas mīlestības motīvs šeit arī iepīts dziesmās (un varbūt tāpēc nosaukums), kas, iespējams, varētu atsvešināt klausītāju.. bet tā galīgi nešķiet. Frenks nešķiet dziesmās nekāda attāla rokzvaigzne, bet vairāk tāds pats parast mirstīgais, kam ir bijušas savas uzvaras un likstas kā citiem, līdz ar to ir vieglāk iejusties viņa lomā (pretstatā par populārajiem mūziķiem un viņu balādēm par luksus precēm un gaidāmo harēmu mājās) un dalīt prieku par ne tik sev tuvo dzimteni.

(Torenta links)


Circle Takes The Square - Rites Of Initiation EP

Sen gaidīts pārsteigums no ASV screamo leģendas
(Raksts par albumu)


This Is Hell - Black Mass

Thrashy hardcore reporting in. Kaut kad pirms gadiem diviem Fluff festa organizatori grupu aprakstā izteicās par šo kā in your face hc blici. Nu lūk, šī blice kļuva vēl jo vairāk in your face. Kārtīga sauja ar Slayer tipa smagumiņu labi iet pie šīs grupas. Vietām gan nedaudz par daudz to 80-to gadu smeķa ir ar to metāliņu tas gan, bet savos labajos brīžos viņi plēš ka maz neliekas. Labs albums, ja gribas kaut ko motivējošu skriešanai pa vakariem (bez gopstop un "Akmansdievsdrīzbūs22:00unmanbeidziesbonaparts").

(Niknais torents atrodams šeit)


Russian Circles - Empros

Uuun divas nedēļas vēlāk pēc This Is Hell albuma nāca pasaulē šis, iespējams (kā internets lēš), spēcīgākais Russian Circles garadarbs. Čikāgas postroka/postmetāla trijotne ar šo kaut kā "paķēra" uzreiz nekā Geneva un šito gan gribējas uzreiz te likt, kad tagad vairs īsti sajūtas nav tās pašas. Jebkurā gadījumā šis ir, iespējams, tuvākais, cik nu postmetālam esmu gatavs tuvoties. Albums ir tāds pēc dabas diezgan straujš ģitāra, bass un bungas bliež, cik var, bet tajā pašā laikā netraucē viens otram, bet komplimentē kopējajai (..jajaijajai) skaņai. Personīgi pašam mazliet par daudz, bet sava odziņa ir. Varbūt tāds Geneva kulmināciju rifu turpinājums tiek paņemts tālāk, nezinu. Lai vai kā laipni tiek gaidīti šie zvēri 12. aprīlī Rīgā.

(Slāvu izcelsmes bezstūri šeit)


Vildhjarta - Måsstaden

Nobeigšu šo apskatu smagi ar zviedru metālistiem - Vildhjarta. 29. novembrī "Vildhjarta ("wild heart") laida pasaulē savu pirmo (?) albumu. Zviedru Meshuggah vai "Kā būtu, ja Periphery uz visu grupu attīstītu vienu Y hromosomu?". Diezgan slepena/introverta grupa, šķietami izveidojusies 2005. gadā un pirmais taustāmais darbs iznācis tik 2009. gadā un tad tikai divas dziesmas. Pamatā progresīvais metāls ar savu Meshuggah djent, bet nav tā, ka šis būt neatlaidīgs rifu ložmetējs ar miljons ritmu pārejām. Šis albums ir tāds ar nelielu TDEP/Hunab Ku šīzi, kam bieži ļauj uzstādīt atmosfēru albumā, un nekur nesasteidz izvēlē, kad runa ir par ģitāru vai bungu partijām. Viens no albumiem, kuri, manuprāt, kaut kā būtu jānoklausās tās kompozīcijas dēļ vien, pat ja žanrs īsti nesaista. Gads nobeigts godam.

(kārtējais isoHunt links)

Par šo gadu es neko īsti laikam nevaru teikt, joprojām slapji sapnīši par Shora albumu, bet tas kā jau katru nakti, kad trīs asaru lāsītes nobirdinu spilvenā. Goes without saying. Vēl gaidāms ir jauns Tool un Cilice albums, bet nu vairāk nekas par šo gadu man nav zināms. Ja būs, gan jau ziņosim. Ar lielu nokavēšanos, bet ziņosim.

Circle Takes The Square - Rites of Initiation EP

oh hai

Nu tad tā.. Pirms dienām pasaulē tika laista pasaulē Circle Takes The Square pirmā nodaļa no Decompositions: Vol I - Rites of Initiation EP. Pēc sazin' cik gadu gaidīšanas āmīšu screamo spēkrats ir devis pavisam jaunu dvesmu no savas daiļrades, iepriekš jau dodot iespēju nobaudīt savā bandcamp profilā.

Kur agrāk bija maniakāls un nerimstošs ātrums, tagad vietā ir nākušas uzmanīgāk ieliktas ģitāras partijas, lenāka plūsma un melodiskas starpspēles. Bet tas nebūt nenozīmē, ka šis albums ir memmīšiem domāts. Lai gan albums ir paņemts par kādu latiņu mierīgāks, te ir daļa sludge ietekmes. Smagie rifi padara šo EP par vēl jo lielāku emocionālu spēkstaciju, kuras sāls netikai slēpjas atsevišķos rifos, bet arī, līdzīgi kā Tesas heartbeatsfromthesky, dziesmu kārtībā, kas būtu attiecīgajā secībā jābauda. CTTS ir noteikti ienākuši jaunā muzikālā teritorijā un paplašinājuši savu komponēšanas māku.

Jā, Circle Takes The Square un sludge - divas lietas, kurām vajadzētu (man) reāli besīt, ir kaut kā saplūdušas skaistā sinerģijā. Gadās.

|Droši paklausies viņus bandcamp profilā un lejuplādē, spiežot uz bilžas.|

Circle Takes The Square jaunā dziesma

Man liekas, šī ziņa būtu attiecīgā, lai sāktu atkal kaut ko te darīt/rakstīt.

Slavenā amerikāņu screamo blice Circle Takes The Square ielikuši internetā dziesmu 'Ways of Ever-Branching Paths' no gaidāmā albuma Decompositions: Vol I, kas būs arī daļā no drīzāk gaidāmā EP Rites of Initiation, kas ir domāta kā daļa no visa Decomposition projekta. (Vai es izteicos neskaidri?) EP gaidāms jau 23. augustā, bet pats projekta, tā teikt, pirmais sējums gan tikai novembrī.

Spied te, lai baudītu labumus.

The World is a Beautiful Place & I am No Longer Afraid to Die - Formlessness

čau

Grupa ar pavisam noteikti garāko nosaukumu, kādu būsi lasījis The World is a Beautiful Place & I am No Longer Afraid to Die, spēlē lielisku miera mūziku (un _nē_, kārtējais garlaicīgais postroks tas nav), 90. gadu `indī īmō` labākajās tradīcijās (a la kapteins džezs). Formlessness ir viņu pēdējais 4 dziesmu ieraksts.

Rekur viena no dzeismām:

Novilkt pilnā garumā var spaidot vāciņu, bet grupas ierakstus noklausīties var šeit.

Priekā!

Refused koncerta video

Šodien internetos pamanīju linku uz rakstu, kur iespējams noskatīties video no Refused gandrīz-pēdējā koncerta. Īsumā, Refused ir labākais eiropas posthārdkors no 90. gadiem. there, i said it. Lūk viens video ieskatam, visu koncertu var ieskatīt šeit (jā, tas ir 1998. gads tomēr, vhs kasetes un viss tāds, ja kvalitāte nepatīk)

Rekur, internātā, var novilkt visu viņu diskogrāfiju (par kvalitāti gan negalvoju).

Priekā!

P.S. Vienīgais veids, kā man iedzīt respektu pret Apple ir, ja Stīvs Džobss atzītu, ka viņš valkā bītleni, aiz patikas pret Refused.

Envy - Recitation

čau

šodien iznāca albums, kuru pēdejās pāris nedēļas gandrīz katru dienu čekoju, vai jau nav publicēts internetā. šodien iznāca *khem* legāli, un kopija beidzot nonāca arī manā īpašumā. Ok, par pašu albumu:

Envy ir ir hārdkōr blice no Japānas, kura ar katru albumu arvien vairāk liek savā skanējumā iekšā postroka noskaņas, ambientu utml fiškas. Iespējams, sākotnēji izklausīsies kā your everyday regular normal postrock band, taču to ļoti labi papildina arī smagākās daļas. Es kautkur lasiju, ka Envy esot Explosions in the Sky un At the Drive-In ārlaulības bērns. Albums iznācis uz galvenā postroka bīdītāju apgāda Temporary Residence Ltd. Katrā ziņā, izbaudiet svežaku no Japānas!

Te var paklausīties vienu dziesmu no albuma:

Aussitôt Mort

Čau!

Man liekas, peeriens.blogspot.com vajadzēs ieviest jaunu tagu albumiem, jo katrs trešais albums te nāk no Žerāra Depardjē valsts. Ok, atpakaļ pie lietas:

Franču grupa Aussitôt Mort (jeb drīzā nāve, pēc gūgl translit) būs redzami festivālā Zvērā010, jau pēc 2 nedēļām. Pēriens Tev piedāvā 2 no viņu albumiem.

Pēdējais albums viņiem ir iznācis 2008. gadā. To viņi izdevuši uz visnotaļ zīmīgā skrīmō apgāda Level Plane, kuru izdoto albumu katalogs ir ļoti cienīgs. Ir gan postroka noskaņas, gan franču skrīmo tipiskie vokāli, gan biš sladžīgi momenti. Iespējams, tas viss liekas jau kautkur dzirdēts, taču šāda rakstura mūzikas nekad nevar būt par daudz. Vai ne, vai ne?

Pilns albums zem vāciņa & ieskatam pirmā dziesma no albuma):



Aussitôt Mort ir arī ierakstījuši splitu ar amīšiem Balboa (izdots sestajā gadā), kur otrie dod ārā baigi jaudīgo īmōkōru.

AM spēlēs otrās dienas 22:00 uz lielākās skatuves. Tiekamies tur!

Jairus - Build My Gallows High

Tiem, kas vēl nezina, Anglijas post-hardcore blice Jairus izveidoja arī sev blogu iekš blogger(punkts)com. (spied te) Tur arī svētdien uzpeldēja jaunums par jaunā EP lejuplādi (spied te), varat izvēlēties kādā formātā jūs vislabāk vēlētos to jauno EP. Vairāk līdzinās pirmajam albumam nekā iepriekšējam/pirmajam četru dziesmu EP, kuru cik zinu daudzi kaut kā nav pamanījuši. Atpakaļ ir enerģija ar lēnajām starpspēlēm un dzirdrajām basģitāras skaņām, kas apmēram izceļ šās grupas skanējumu. Ir vietām spēcīgi ātri rifi un ir vietām tādas gaisīgas skaņas ar ģitāriņu reverbā vai dīlejā un basu ar tādu konkrēti dzidru toni, un nereti arī kaut kas pa vidu, ņemot mazliet no viena un mazliet no otra. Tiem, kas nav dzirdējuši es aploudoju viņu iepriekšējos sniegumus (spied te)

Tas arī viss šodienai.

shitty ziņas.

Pēc ilgā pārtraukuma Secondsmile diemžēl paziņo par savu izjukšanu. Re, links.

The Bled - Heat Fetish

Tātad teorētiski, cik noprotu *bāc, tāds slinkums rakstīt*, šodien ir šīs Arizonas (ASV) blices jaunā albuma 'Heat Fetish' relīzes diena. Atzīmējams ir arī tas, ka šis ir tāds foršs pavērsiens, jo 2008. gadā pēc 'The Silent Treatment' (līdz šim tīkamākais albums, jo bija ar savādāku piedūrienu nekā iepriekšējās relīzēs) albuma palaišanas grupa gandrīz izjuka. Viens no ģitāristiem un bundzinieks aizgāja spēlēt ar citām blicēm, un basists atsāka mācības koledžā. Rezultatīvi atstājot tik 40 % iepriekšējā sastāva - vokālistu James Muñoz un ģitāristu Jeremy Ray Talley.

The Bled spēlē tādu smagu post-hardcore ar tādiem tīri tehniski, ritmiskiem akordu rifiem, iestarpinot pa kādam momentālam solo gabalam, bet nav gluži matemātika tādā ziņā. Varētu teikt, ietur savu distanci. Savā ziņā melodiskajos izpildījumos varētu šos devētu par kaut kādiem post-hardcore žanra Placebo vai The Muse, nu diezgan eklektiska blice. Šeit nav nekādu gabalu priekš ārdīšanās, bet te ir diezgan spēcīgu, smagu, baudāmu vibrāciju post-hardcore cienītājiem. Vairāk atgriezušies bik pie savu pirmo divu albumu skaņas, bet galīgi nav atražojums. Kā atdzimis fēnikss no pelniem, The Bled jums sniedz savu plaši atzīto un, iespējams, savu labāko ierakstu.

Testēšanai:


Kliko uz bildītes vai te uz torrentiem.
Arlabunakti.

Jairus nāks ciemā

Nu karoč kliko šeit un priecē acis, divi koncerti Latvijā. Viens Liepājā, iekš "Fontaine Palace", otrs Rīgā, Dirty Deal'ā (Spīķeros, cik noprotu) un ieeja attiecīgi iekš DDC 4 ls. nuff said.

Secondsmile - Years

Ne gluži pašas svaigākās ziņas, bet nu Secondsmile 2008. gadā izlaida albumu "Years". Šis info nonāca līdz manām ausīm tik pirms mēneša, jo nedirnu myspace'ī, lai saņemtu savus up-to-date jaunumus par mīļām grupām. Enīvei uzzināju par šo albi bakstoties pa youtube'i.



Pēc šī video noskatīšanās kaut kā šķita, ka Secondsmile palikuši bik indie'gi. Lai vai kā fantastiskas dziesmas un, kopumā skatot albumu, nav krasi mainījušies izpildes ziņā. Nu varbūt mazliet mazāk liek tos overdrive un distortion nekā iepriekšējā albumā, bet tas arī, manuprāt, padara šo albumu mazliet atmosfēriskāku = foršāku. Postroka leiblu ieliku tāpēc, ka nu moš dažiem post roka cienītājiem varētu patikt, ja vien pārāk ar savu gaumi nebūs izlepuši tb "man vajag vijoles, ērģeles, 4 dīlejus ģitārai utt. " un post-hardcore tāpēc, ka līdzīgi kā Jairus(albums "The Need to Change The Mapmaker") tiem arī sākotnējais skanējums bija tāds smagāks(albums "I Am Not Romeo, You Are Not Juliet").

+ Un ja kāds gadījumā vēl nezina, Jairus ir atsākuši savu darbību, tā kā turam maksimāli daudz īkšķus, lai šamie ar Secondsmile brauc ciemā(protams, kad paši Secondsmile atsāks darbību).

+ Ja gadījumā links uz bildītes nosprāgst, tad atgādinu - lejuplādējiet soulseek programmu un sameklējiet lietotāju "Jimmybag"(vai arī vnk meklējiet soulseek'ā to albumu, nav jau galīgākā pagrīdes grupa).

Optimus Prime & Gone With The Pain splits

Ja tev šķiet, ka viss no rietumiem nākošais mūziks sāk palikt pārāk vienveidīgs, tad ik pa laikam jāmet ausis austrumu virzienā. Pirms kāda laiciņa tu jau dzirdēji .crrust albūmiņu. Un tajā pašā Old School Kids izdevniecībā ir iznācis arī maskavas Optimus Prime (atceries transformerus?) un spāņu Gone With The Pain splits. Maskaviešu puse ir baigi foršs skrīmou/poust-hārdkōr ar vijoli un foršām melodijām. Varētu jau te minēt pašmāju SDR par viņiem runājot. Spāņu GWTP gāž līdzīgi, bet ar vairāk skrīmou vokālu un makten dusmīgāk.

Katrā ziņā, gana interesants albūms ir sanācis. Optimusi arī dala savā lapā šo albumu par velti.

Optimus Prime daļa | Gone With The Pain daļa

Priekā!

.crrust - Pain Is A Mere Sensation

Nu tātad..

Albums savā ziņā nav diezko jauns - izlaists 2007. gada septembrī iekš old skool kids leibla. Pats albums sastāv no vienas 44 minūšu gara treka, kur gan pēdējās 16 minūtes ir vienkārši kaut kādas ambientas skaņas, bet tā...

Visai jaukas pārmaiņas no grupas radošās puses. Ja iepriekšējās dziesmas šķita tādas vienmuļas, tad šis albums jūs pārsteigs ne tikai ar labu ieraksta kvalitāti, bet arī visai interesantu melodijas kompozīciju, kurā iekļauti nu jau sava daļa matemātisku/haotisku ritmiņu un progresīvu rifu.

Jaukā skaņas kvalitāte tiešām ļauj izbaudīt arī melodiskās starpspēles, kur atklājas arī solista talants uz "tīro" vokālu izpildījumiem.
Tā kā, ja tiešām ieinteresēju noklausīties šo albumu, tad te arī būs links labākam ieskatam mp3 formātā. ;)