2011. gada labumiņš

Dātad...

No veļu valsts zemākā slāņa atgriežas šis blags ar kaut kādu pārskatu mjūzekā, kas bija pagājšgad. Nu tāds pārskrējiens ar aci par to, kas saspicēja ausi (man). Ja biji palaidis garām, 7% apinītis jau ar citu sabiedroto šo to par pagājušo gadu pastāstīja. Spied te, lai baudītu ar skaņu efektiem bagātu humoru.

Pārmaiņas pēc - hronoloģiski

*bungu rīboņa*

Title Fight - Shed

Pēdējais raksts pirms pauzes un vienīgais, kam es pilnīgi piekritu komrāda podkāstiņā. Nezinu, vai visi fani ir starā par atkāpi no grupas poppanka saknēm, bet šeit ir savs smeķis.

(Raksts par titulcīņu ar mazāku lakonisma devu)

Frank Turner - England Keep My Bones

"Heaven take thy soul, but England keep my bones"

Ar šo albumu ir bijis baigi. Pirms to izdeva, tika palaistas pāris dziesmas pa radio I Am Disappeared un vēlāk kaut kad Peggy Sang The Blues. Abas dziesmas radīja kaut kādu bažu, pirmā, lai gan diezgan lipīga un patīkama, nedaudz par saldu pat *priekš* Frenka un otra ir bija tāda.. meh, normāli vārdi, aizmirstams meldiņš. Skatoties dziesmu sarakstā, pamanīju I Still Believe, kas jau tā kā atklausīta bija no Rock & Roll EP un, rakņājoties pa internetiem, dzirdēta bija arī Glory Hallelujah (yes, there is no God, but must we sing about this for the 12154th time?). Lejuplādēju, paklausījos, biju vīlies gandrīz visā.. Bet.. sasodīts.. šis albums kaut kā atrada ceļu uz manu serdi. Es nezinu, vai "repetīcija" vai kas te, bet šajā albumā laikam jāieklausās labāk, lai tiešām varētu izbaudīt. Atkal vārdi šeit lielu artavu dod, tāds pats gadījums, kā dažas citas Frenka dziesmas, kas tikai pēc laika atrod ceļu uz manu vitāli svarīgo asins pumpējošo orgānu. Nedaudz dzimtenes - Anglijas mīlestības motīvs šeit arī iepīts dziesmās (un varbūt tāpēc nosaukums), kas, iespējams, varētu atsvešināt klausītāju.. bet tā galīgi nešķiet. Frenks nešķiet dziesmās nekāda attāla rokzvaigzne, bet vairāk tāds pats parast mirstīgais, kam ir bijušas savas uzvaras un likstas kā citiem, līdz ar to ir vieglāk iejusties viņa lomā (pretstatā par populārajiem mūziķiem un viņu balādēm par luksus precēm un gaidāmo harēmu mājās) un dalīt prieku par ne tik sev tuvo dzimteni.

(Torenta links)


Circle Takes The Square - Rites Of Initiation EP

Sen gaidīts pārsteigums no ASV screamo leģendas
(Raksts par albumu)


This Is Hell - Black Mass

Thrashy hardcore reporting in. Kaut kad pirms gadiem diviem Fluff festa organizatori grupu aprakstā izteicās par šo kā in your face hc blici. Nu lūk, šī blice kļuva vēl jo vairāk in your face. Kārtīga sauja ar Slayer tipa smagumiņu labi iet pie šīs grupas. Vietām gan nedaudz par daudz to 80-to gadu smeķa ir ar to metāliņu tas gan, bet savos labajos brīžos viņi plēš ka maz neliekas. Labs albums, ja gribas kaut ko motivējošu skriešanai pa vakariem (bez gopstop un "Akmansdievsdrīzbūs22:00unmanbeidziesbonaparts").

(Niknais torents atrodams šeit)


Russian Circles - Empros

Uuun divas nedēļas vēlāk pēc This Is Hell albuma nāca pasaulē šis, iespējams (kā internets lēš), spēcīgākais Russian Circles garadarbs. Čikāgas postroka/postmetāla trijotne ar šo kaut kā "paķēra" uzreiz nekā Geneva un šito gan gribējas uzreiz te likt, kad tagad vairs īsti sajūtas nav tās pašas. Jebkurā gadījumā šis ir, iespējams, tuvākais, cik nu postmetālam esmu gatavs tuvoties. Albums ir tāds pēc dabas diezgan straujš ģitāra, bass un bungas bliež, cik var, bet tajā pašā laikā netraucē viens otram, bet komplimentē kopējajai (..jajaijajai) skaņai. Personīgi pašam mazliet par daudz, bet sava odziņa ir. Varbūt tāds Geneva kulmināciju rifu turpinājums tiek paņemts tālāk, nezinu. Lai vai kā laipni tiek gaidīti šie zvēri 12. aprīlī Rīgā.

(Slāvu izcelsmes bezstūri šeit)


Vildhjarta - Måsstaden

Nobeigšu šo apskatu smagi ar zviedru metālistiem - Vildhjarta. 29. novembrī "Vildhjarta ("wild heart") laida pasaulē savu pirmo (?) albumu. Zviedru Meshuggah vai "Kā būtu, ja Periphery uz visu grupu attīstītu vienu Y hromosomu?". Diezgan slepena/introverta grupa, šķietami izveidojusies 2005. gadā un pirmais taustāmais darbs iznācis tik 2009. gadā un tad tikai divas dziesmas. Pamatā progresīvais metāls ar savu Meshuggah djent, bet nav tā, ka šis būt neatlaidīgs rifu ložmetējs ar miljons ritmu pārejām. Šis albums ir tāds ar nelielu TDEP/Hunab Ku šīzi, kam bieži ļauj uzstādīt atmosfēru albumā, un nekur nesasteidz izvēlē, kad runa ir par ģitāru vai bungu partijām. Viens no albumiem, kuri, manuprāt, kaut kā būtu jānoklausās tās kompozīcijas dēļ vien, pat ja žanrs īsti nesaista. Gads nobeigts godam.

(kārtējais isoHunt links)

Par šo gadu es neko īsti laikam nevaru teikt, joprojām slapji sapnīši par Shora albumu, bet tas kā jau katru nakti, kad trīs asaru lāsītes nobirdinu spilvenā. Goes without saying. Vēl gaidāms ir jauns Tool un Cilice albums, bet nu vairāk nekas par šo gadu man nav zināms. Ja būs, gan jau ziņosim. Ar lielu nokavēšanos, bet ziņosim.

Maybeshewill - Critical Distance

Angļu postrokeri Maybeshewill šodien ir izlaiduši jaunu singlu (šogad gaidāms arī pilna garuma albums no viņiem). Tituldziesmai arī ir video (skaties zemāk). Biju gaidījis ko mazliet stingrāku no viņiem, bet singls vienalga sanācis foršs. Klāt ir arī vienas pavecākas dziesmas akustiskā versija, kā arī tituldziesmas remikss. Priekā!

Lādēšanas links zem vāciņa // paldies GG par atgādinājumu, ka šis šodien ir iznācis! ;)

2010. gada knapi-mega tops/lietas, ko nevajadzēja palaist garām

Tātad beidzot kaut kādu tradīciju labad - raksts, kas nevienam neinteresē jeb "topiņš". Nu labi, kārtot jau tiešām nekārtošu (nedod dievs šeit raksti iegūs kaut kādu kvalitātes līmeni), bet tātad šinī gadā ļoti atzīmējamais.

Kā aizpagājšgad, tā arī pagājšgad maz Latvijas produkta klausīju un daudz nepiesaistīja, BET, ja kaut kas tiešām labs bija Latvijā, tad viens no tiem varēja būt

Židrūns - Dzeltenbaltdzeltenais

Jauns gads un jauna, forša relīze caur SKYR izdevējkompāniju (iepriekšējā gadā tā bija "Jūtīgs un atdalīts" no 100 baltas dvēseles). Neesmu dzirdējis daudz no vecā materiāla un salīdzināt nevaru, bet Židrūns spēlē tādu enerģisku indie rock, varbūt mazliet ar tādu vecā pankroka piegaršu, un kā pati mūzika tā arī vārdi ir ar savu piedūrienu, ievērpjot bikiņ pagalma žargonu, un piedziedājumi kā "Ai, man tie savējie jau besī! viņi visu laiku tikai savas štelles kruķī.." tiešām liek pasmaidīt. Lejuplādi gan nedošu, mudināšu atbalstīt mazliet atkal.

Re, ieskats motivācijai.

010. gada vērā ņemamie ārzemju ieraksti

Jónsi - Go

Paņemot pauzi ar Sigur Rós, Þór “Jónsi” Birgisson ar savu dzīvesbiedru Aleksu Somersu aizsāka Jónsi projektu. Sākumā laižot 'Riceboy Sleeps' 2009. gadā, kas bija vairāk tāds fona ambient albums, un vēlāk debijas albumu Go", kur nedaudz sērīgo un garo melodiju vietā nāk vietā mazliet pop'īgs, ātrs un pozitīvs post-roks ar savu folk piegaršu. Nebūtu brīnums, ja tiklīdz tu atvērtu albuma vāku un dūjas izlidotu uz saulrietu un varavīksnes sāktu tecēt uz grīdas. Vienīgais gabals (un tas nemaz nav slikti), kas tiešām atgādina par Sigur Rós ir tik pēdējais gabals 'Hengilás' ar lēnu orķestra pavadījumu un Jónsi vokālu, tā pārsvarā viss tur saulains un pozitīvs kā Disneja multenē, kur putni čivina un strautiņs čalo.

(Torents)

Frank Turner - Rock & Roll EP

Spēlē šķietami visu, kas uz sirds un tur arī laikam tā burvība.
(rakstiņš par EPu ar lejuplādi)

Paul Baribeau - Unbearable

Es būtībā gribu atkārtot visu ko 7% apinītis teica.
(Raksts un lejuplāde)


Deftones - Diamond Eyes

Galīgi nav pagrīdes mūzika, bet tomēr apsveicami, ka kopš 1995. gada spējuši izsist nišu sev uz skatuves. Pamazām no nu-metal vilņa pārejot uz vairāk atmosfēriskāku skanējumu un zemāk noskaņotajām ģitārām, ar "White Pony" (viņu vislabākais albums EVAAAR) albumu viņi noteica savu autentiskumu turpmākajā skanējumā. UN kamēr 'Deftones' (self-titled albums), iespējams, palika "White Pony" ēnā un "Saturday Night Wrist" bija tāds vairāk gaisīgāks un sterilāks no smagumiņa, "Diamond Eyes" šķietami ir sasniedzis to pašu ģenialitāti, kas bija "White Pony" albumā. Vietām internetos tiek minēts, ka ir pat labāks, bet tas kā kuram. Svarīgākais ir tas, ka tie ir Deftones un tev būs viņus cienīt. Fans vai nē, bet man liekas, katrs var atrast kaut vienu sev sirdij tuvu Deftones gabalu.

(Deftorents)

Šogad ceru sagaidīt Shora 2008. gadā un vēlāk arī pagājšgad solīto albumu, kā arī aprīlī gaidāms Explosions In The Sky "Take Care, Take Care, Take Care" albums.

Frank Turner - Rock & Roll EP

Šodien iznāk Frenka Tērnera 'Rock & Roll' EP. Piecas foršas dziesmas ar savu prieku un ar savu dzīves rūgtumiņu, kā jau vienmēr. Parasti neesmu no tiem, kas diži klausās vārdos, bet Frenkam sanāk. Nekas divdomīgs un pārpilns ar epitetiem, bet vienkārši cilvēcīgā valodā spēj pasniegt spēcīgu domu vai sērīgu stāstu un tur tā puse Frenka šarma. Vienkāršas, bet sirsnīgas un patiesas dziesmas, kas nav tas pats, kas izp!rst pāris akordus un iebliezt kaut kādus tekstus un lai jau skan pa radio.

Re, spied te, lai skatītos video klipu dziesmai 'I Still Believe'.

/ Uz|zem biužuka albumiņš /

65daysofstatic - Heavy Sky EP

Paramparam, viss, es šito beidzot rakstu!

Tāks. 65daysofstatic kaut kad nesen šo laida, vispār pamazām jau laida arī pirms tam, izlaižot 'Weak 4' relīzi ar dziesmu 'Pacify' un tad piedāvājot 'PX3' lejuplādi. Tā albums aiziet vairāk pa 'We Were All Exploding' līniju, respektīvi, vairāk elektronikas; vietām pat šķiet, ka aiziet tādos daudzumos kā M83..

UN

.. kamēr dziesmās kā 'Pacify' un 'PX3' šķiet, ka ir bikiņ vairāk elektronikas un tā normāls post-roks jau tik un tā sanāk, tad pārējos gabalos ir tāda sajūta, ka klausies kaut kādu trance gabalu ar saviem dažiem ģitāras elementiem. Nav tā, ka slikti gabali un atpazīt šos kā 65daysofstatic arī it kā var, bet tas nav gluži tas, kas piesaistīja klausīties šo grupu, kad vēl viņi tik sāka spēlēt un turpināja attīstīties kā math rock/post rock blice ar savu elektronikas odziņu. Pastāvēs, kas mainīes.. laikam. Gan jau kaut kad "atnākšu atpakaļ" pie šā albuma un paklausīšu viņu tā vairāk ar prieku sejā, bet pašlaik, zinot, kā bija agrāk, man tāds Putinvieplis nedaudz savelkas.


Re, par ko runa -


Albums uz bildes (uz kuras gan neteikšu - jūtos draisks).
Cheers!

Jaunumi no 65daysofstatic

65daysofstatic piedāvā te nokačāt vienu dziesmu no septiņām(?), kas būs topošajā EP. Tajā lejuplādes linkā arī ir intervija ar grupas biedriem. Varat palasīt.

Jairus - Build My Gallows High

Tiem, kas vēl nezina, Anglijas post-hardcore blice Jairus izveidoja arī sev blogu iekš blogger(punkts)com. (spied te) Tur arī svētdien uzpeldēja jaunums par jaunā EP lejuplādi (spied te), varat izvēlēties kādā formātā jūs vislabāk vēlētos to jauno EP. Vairāk līdzinās pirmajam albumam nekā iepriekšējam/pirmajam četru dziesmu EP, kuru cik zinu daudzi kaut kā nav pamanījuši. Atpakaļ ir enerģija ar lēnajām starpspēlēm un dzirdrajām basģitāras skaņām, kas apmēram izceļ šās grupas skanējumu. Ir vietām spēcīgi ātri rifi un ir vietām tādas gaisīgas skaņas ar ģitāriņu reverbā vai dīlejā un basu ar tādu konkrēti dzidru toni, un nereti arī kaut kas pa vidu, ņemot mazliet no viena un mazliet no otra. Tiem, kas nav dzirdējuši es aploudoju viņu iepriekšējos sniegumus (spied te)

Tas arī viss šodienai.

65daysofstatic - We Were Exploding Anyway

Pēc trim dienām šo albumu taisās laist pasaulē, bet nu internetos šis jau izplūda, tā kā ķeriet tik ciet. /Albuma vāciņš >> klikklik/ Tāds tīri klausāms albums, stiliņš biki mainījies, palicis tāds ne tik impulsīvs uz to nelielo matemātiku, kas bija agrāk. Ģitāras un perkusijas vairs tik krāšņi neizpaužas, kas varētu nedaudz standarta klausītāju atbaidīt, bet tā melodijas ir jaukas. Piešķirtā elektronika ar vietām neierasta iekš 65dos skanējuma. Prasījās kaut ko biki vairāk no šīs grupas, bet ir, ir labs.

P.S. Ja kas tā balss "Come To Me" ir The Cure vokālista Roberta Smita balss.

Nu, še paklausies.


Cheers!

shitty ziņas.

Pēc ilgā pārtraukuma Secondsmile diemžēl paziņo par savu izjukšanu. Re, links.

Architects - Hollow Crown

/Vieta Jūsu komiskajai uzrunai/

Šodien bikiņ papļurkstēšu sakarā ar Architects albumu 'Hollow Crown' (iznācis it kā šī gada sākumā, bet tas tā btw). Tiem, kas nezina, kas šī par grupu, īsumā - Architects ir grupa no Braitonas (Anglija) un spēlē kaut ko starp progresīvo metālu un hārdkoru. Nu ir vēl tur sava matemātika (izteiktāk laikam pirmajos albumos), bet tas laikam jau ar biki raksturīgi progresīvajam metālam.

Iemesls, kāpēc pievēršu uzmanību šim albumam, ir tāds, ka atšķirībā no visiem iepriekšējiem albumiem ('Ruin' un 'Nightmares') šis ir ierakstīts ļoti labā kvalitātē, kas, manuprāt, prasās tieši progresīvā metāla žanram. Iepriekšējie albumi ar labi, protams, bet dzirdot pirmās sekundes no 'Hollow Crown' kvalitātes, ir tas, kas tiešām pataisa manas biksītes miklas (nu relatīvi miklas, varbūt es vienkārši sāku svīst, nezinu). Runājot par hc ietekmi viņu stilā, jāmin, ka vietām ir tādas lēnas starpspēles, kuras nedzirdēsi no tām niknākajām hardcore blicēm, tas ir, vietām skan biki kā no kaut kādām scene grupām (bleh). Lai gan tā nav (paldies dievam) visizteiktākā albuma īpašība. Albumā pavisam ir 12 dziesmas no kurām 11 +/- pieturas pie grupas stila un pēdējā, tituldziesma, kā jau parasti, ir lēnā dziesma.

Reku ar ne tik senais 'Follow The Water' klips:


Kliko uz bildītes, lai tiktu pie torrenta vai arī šeit.
Cheers!

Jairus nāks ciemā

Nu karoč kliko šeit un priecē acis, divi koncerti Latvijā. Viens Liepājā, iekš "Fontaine Palace", otrs Rīgā, Dirty Deal'ā (Spīķeros, cik noprotu) un ieeja attiecīgi iekš DDC 4 ls. nuff said.

Secondsmile - Years

Ne gluži pašas svaigākās ziņas, bet nu Secondsmile 2008. gadā izlaida albumu "Years". Šis info nonāca līdz manām ausīm tik pirms mēneša, jo nedirnu myspace'ī, lai saņemtu savus up-to-date jaunumus par mīļām grupām. Enīvei uzzināju par šo albi bakstoties pa youtube'i.



Pēc šī video noskatīšanās kaut kā šķita, ka Secondsmile palikuši bik indie'gi. Lai vai kā fantastiskas dziesmas un, kopumā skatot albumu, nav krasi mainījušies izpildes ziņā. Nu varbūt mazliet mazāk liek tos overdrive un distortion nekā iepriekšējā albumā, bet tas arī, manuprāt, padara šo albumu mazliet atmosfēriskāku = foršāku. Postroka leiblu ieliku tāpēc, ka nu moš dažiem post roka cienītājiem varētu patikt, ja vien pārāk ar savu gaumi nebūs izlepuši tb "man vajag vijoles, ērģeles, 4 dīlejus ģitārai utt. " un post-hardcore tāpēc, ka līdzīgi kā Jairus(albums "The Need to Change The Mapmaker") tiem arī sākotnējais skanējums bija tāds smagāks(albums "I Am Not Romeo, You Are Not Juliet").

+ Un ja kāds gadījumā vēl nezina, Jairus ir atsākuši savu darbību, tā kā turam maksimāli daudz īkšķus, lai šamie ar Secondsmile brauc ciemā(protams, kad paši Secondsmile atsāks darbību).

+ Ja gadījumā links uz bildītes nosprāgst, tad atgādinu - lejuplādējiet soulseek programmu un sameklējiet lietotāju "Jimmybag"(vai arī vnk meklējiet soulseek'ā to albumu, nav jau galīgākā pagrīdes grupa).